Šo publikāciju var lasīt RUS un ENG valodā

Rīgas interneta žurnāls «Spektr» kopā ar neatkarīgo socioloģi Olgu Procevsku un Latvijas sabiedriskās domas pētījumu aģentūru SKDS veica neparastu pētījumu «Latvijas iedzīvotāju riska tolerance un attieksme pret aktualitātēm».

Aptauja veikta 2023. gada martā. Tās pamatā ir divas valsts mēroga aptaujas Latvijā — klātienes (1020 respondenti) dzīvesvietā un tiešsaistē (1231 respondents) — ar reprezentatīvu (proti, pilnu) izlasi vecumā no 18 līdz 75 gadiem. No kopējā respondentu skaita 1191 respondentam latviešu valoda ir dzimtā, vēl 1039 ir krievvalodīgie (ģimenē krievvalodīgie).

Tieksme pēc riska

Termins «riska tolerance» socioloģiskajos pētījumos nāca no biheiviorālās ekonomikas — Latvijā ne pārāk populāra, bet pasaulē strauji attīstoša ekonomikas pētījumu virziena, kas pēta sociālo, kognitīvo un emocionālo faktoru ietekmi uz indivīda uzvedību un organizācija.

Psiholoģijā tas jo īpaši nosaka riska līmeni, kuram indivīds ir gatavs pakļaut sevi, veicot jebkuru darbību vai tiecoties uz kādu mērķi. Ir pierādīts, ka vēlme riskēt kā personības pamatīpašība ietekmē lēmumu pieņemšanu ne tikai ekonomikā, bet dažādās cilvēka darbības jomās. Kāpēc pētījuma autori nolēma uz Latvijas iedzīvotāju vēlmēm un viedokļiem raudzīties caur tik netradicionālu prizmu?  

«Latvijā valda mīts, ka krievvalodīgie Latvijas iedzīvotāji ir uzņēmīgāki un gatavi riskēt,» skaidro Olga Procevska. «Acīmredzot tāpēc, ka publiskajā telpā ir redzamas dažas krievvalodīgo uzņēmēju figūras, kas ir nopelnījuši lielu naudu.» Līdz šim pētniekiem nebija datu, vai krievvalodīgie tiešām ir uzņēmīgāki un pašnodarbinātāki nekā latvieši. «Mēs uzskatījām, ka jā, jo viņiem nav ko zaudēt, izņemot viņu ķēdes,» saka sociologs. «Īpaši nabadzīgie krievvalodīgie nepilsoņi, kuri pēc ekonomisko un sociālo rādītāju nav sabiedrības centrā».

Pētījuma sākumpunkts bija jautājums par to, vai viņu atņemtais statuss (deprivācija — zaudējums, atņemšana; tas ir, stabili maznodrošinātie un sociāli attālinātie iedzīvotāju slāņi, iestrēguši salīdzinoši stabilas izdzīvošanas līmenī — «Spektrs») patiešām pārvēršas par vēlmi izlauzties «uz augšu», kas Rezultātā noved pie lielākas uzņēmības, skaidro Olga Procevska: «Tajā skaitā manā lokā bija cilvēki, kas cēlās no apakšas. Gribēju redzēt, kā tas izskatās visas sabiedrības ietvaros».

Pētījuma galvenais termins bija «riska tolerance», kas bieži nozīmē tieksmi uz riskantiem lēmumiem (piemēram, investīcijās, finansēs). Šī koncepcija jau ir diezgan labi izpētīta citās valstīs. Ir zināms, kādi faktori nosaka šīs kvalitātes veidošanos un kā tas savukārt ietekmē lēmumu pieņemšanu un cilvēka uzvedību.

Tas attiecas ne tikai uz finanšu sektoru. Olga Procevska skaidro, ka cilvēki, kuri ir izturīgāki pret risku, vidēji biežāk kļūst par uzņēmējiem, vairāk iegulda izglītībā, biežāk migrē, tostarp starp valstīm, kā arī mēdz lietot jaunus medikamentus, tostarp vakcīnas. Bet viņi arī biežāk spēlē azartspēles, dara lietas, kas ir neveselīgas, biežāk dod kukuļus, jo korupcija ir riskanta uzvedība.

Cilvēki, kuriem ir nosliece uz riskantiem lēmumiem, biežāk izies ielās, lai protestētu un balsotu par jaunām partijām. «Riska tolerance ir cilvēka pamatīpašība,» skaidro pētnieks. «Tāpēc mums bija interesanti to visu pētīt Latvijas kā valsts, kas piedzīvojusi lielas vēsturiskas pārvērtības, kontekstā».

Kas dzer šampanieti?

Latvijā principā bija maz cilvēku, kas bija gatavi riskēt — 10 procenti no kopējā aptaujāto skaita, un to, kuri tam ir pilnīgi nesagatavoti, ir arī nedaudz vairāk — 13 procenti. Riska tolerance lielā mērā ir atkarīga no ģimenes stāvokļa un drošības sajūtas bērnībā un pusaudža gados: 11% risks latviešu vidū, 8% krievvalodīgo vidū (tomēr atšķirība ir kļūdas robežās).

Hipotēze, ka Latvijas krievvalodīgie iedzīvotāji ir vairāk pakļauti riskam nekā respondenti, kuri mājās runā latviešu valodā, neapstiprinājās, kas, pēc Olgas Procevskas domām, arī ir vērtīgs secinājums. «Sabiedrības bieži uzskata, ka tās ir unikālas,» viņa skaidro. «Piemēram, Krievijas sabiedrība no tā ļoti cieš».

Šis pētījums bija lielisks, jo pētnieki patiešām nezināja, kā karte nokritīs, rezultāti bija pārsteigums, stāsta sociologs. «[Izrādījās, ka] cilvēki, kas nāk no nabadzīgām ģimenēm, mazāk riskē nekā tie, kas nāk no turīgām ģimenēm. Etniskā dimensija šeit izpaudās tikai tajā, ka krievvalodīgie kopumā ir nabadzīgāki, un, ja cilvēks ir nabadzīgs krievs, tad viņa riska tolerances profils būs prognozējami viszemākais. Tas ir visaugstākais, ja esi jauns, pārticis latvietis».

Noskaidrojot respondentu labklājības līmeni, aptaujas autori neprecizēja ģimenes ikmēneša ienākumus. Viņiem bija svarīgi, kā jūtams esošais labklājības līmenis. Mēs izmantojām standarta SKDS jautājumus. Skalas apakšā ir cilvēki, kuri piekrita apgalvojumam «nevaram savilkt galus kopā, mums pat nepietiek naudas pārtikai». Tālāk nāk tie, kuriem «pārtikai naudas pietiek, bet apģērbu pirkšana jau ir problēma».

«Abas kategorijas ir objektīvi nabadzīgi cilvēki,» skaidro Olga Procevska. Augšgalā ir tie, kuriem «pārtikai un apģērbam ir pietiekami daudz naudas, bet iegādāties ilglietojuma preces, piemēram, ledusskapi vai televizoru, ir grūti». Šajā kategorijā ietilpst lielākā daļa Latvijas sabiedrības. Vēl augstāk ir tie, kuri «var bez grūtībām iegādāties ilglietojuma preces, bet grūtības sagādā ļoti dārgi pirkumi». Šī kategorija jau dzīvo pārpilnībā. Un variantu «mēs varam atļauties dzīvokli, vasarnīcu un citus dārgus pirkumus» izvēlējās ļoti bagāti cilvēki. Kā liecina aptaujas rezultāti, tikai divi procenti.

Respondentiem tika lūgts arī novērtēt ģimenes labklājību bērnībā, jo šis faktors ietekmē riska tolerances veidošanos. Ir zināms, ka jo nabadzīgāka ir ģimene, no kuras cilvēks nāk, jo mazāka ir viņa gatavība un vēlme riskēt. Proti, ja cilvēks bija nabags, tad, pēc pētnieka domām, viņš tāds arī paliks.

Aptaujā arī noskaidrots, vai cilvēkam ir patstāvīgas saimnieciskās darbības pieredze. 26 procenti aptaujāto, kuriem latviešu valoda ir dzimtā, atbildēja, ka šobrīd ir vai kādreiz ir bijuši uzņēmēji vai pašnodarbinātas personas. Krievvalodīgo vidū tādu ir 23 procenti. Atšķirība ir statistiskās kļūdas ietvaros, tāpēc, varētu teikt, valodas profila ziņā neparādās. Proti, Latvijas realitātē neviena no valodu grupām neuzrāda izcilu uzņēmējdarbības aktivitāti.

Kā tika pētīta riska apetīte? Respondentiem tika uzdoti divi jautājumi. Pirmais ir: «Iedomājieties, ka esat spēlē un varat izvēlēties 50 eiro garantēto balvu vai piedalīties loterijā, kurā tikai viena no 10 biļetēm laimē 1000 eiro, bet pārējās ir tukšas.» Atbilde bija jāatzīmē uz varbūtības skalas. Otrajā jautājumā respondents novērtēja, cik daudz viņš ikdienā mēdz riskēt. «Tā ir izplatīta starptautiskā prakse. Šo jautājumu kombinācija parasti tiek izmantota, lai novērtētu katra respondenta objektīvo riska tolerances līmeni,» skaidro pētniece.

Pēc aptaujas rezultātiem dalībnieki tika sadalīti trīs grupās. «Riskētāji» ir cilvēki, kuri izvēlējās loteriju un savu gatavību riskēt subjektīvi novērtēja ar 8−10 punktiem no 10. Izvairās no riska ir tie, kuri izvēlējās garantētu balvu un savu gatavību riskēt novērtēja ar 1−3 punktiem. Pārējie iekļuva grupā «citi». «Riska piekritēji» starp visiem respondentiem bija 10%, izvairīgie no riska — 13%.

No «riska» respondentiem ar uzņēmējdarbību nodarbojas vai ir nodarbojušies 13 procenti, bet no tiem, kas no tā izvairās — 11 procenti. Atšķirība ir maza. Deviņi procenti riskantu un 13 procenti to, kas izvairās no riska, atbildēja «nekad nav praktizējuši». Ja pievienojam valodas atribūtu, atšķirība kļūst lielāka: riskēt izvairīgo latviešu vidū uzņēmēji ir 15 procenti. «Tā jau ir statistiski nozīmīga atšķirība,» apgalvo Procevska. Starp krievvalodīgajiem riskantajiem 12 procenti ir uzņēmēji. Tas arī ir vairāk nekā vidēji, bet mazāk nekā latviešu vidū (bet tuvu kļūdas robežai).

---

• Raksturojot riskētājus, jāsecina, ka 24% šīs grupas pārstāvju bērnībā bija nabadzīgi vai tuvu nabadzīgiem, 39% — zem vidusslāņa, bet 29% — vidusslāņa un bagāti. Savukārt 30% no tiem, kuri izvairās no riska, bērnībā bija nabadzīgi vai tuvu nabadzīgiem, 35% — zem vidusslāņa, bet 30% — vidusslāņa un bagāti

• Raksturojot riskētājus, var novērot, ka 17% no šīs grupas ir nabadzīgi vai gandrīz nabadzīgi, 47% — ienākumi ir zem vidējiem, bet 36% — vidēji vai augsti ienākumi. No otras puses, 31% no respondentiem, kuri izvairās no riska, ir nabadzīgi vai gandrīz nabadzīgi, 45% ienākumi ir zem vidējiem, bet 24% — tie ir vidēji vai augsti.
• Jāatzīmē, ka 33% riskētāju norādīja, ka viņi ir vai ir bijuši pašnodarbinātie vai uzņēmumu īpašnieki (66% nekad nav bijuši), savukārt no respondentiem, kuri izvairās no riska, to norādīja 22% (77% nekad nav bijuši pašnodarbinātie vai uzņēmumu īpašnieki).

- Latvijas iedzīvotāju riska tolerance un attieksme pret aktuālajiem notikumiem / Spektr. Press / SKDS

---

Nabagi klusē

Klasisks nabadzības slazds. «Ja jūs nākat no nabadzīgas ģimenes, tas jūs ietekmē daudzos veidos,» skaidro Olga Procevska. — «Ja lieto Pjēra Burdjē terminoloģiju, tev ir ne tikai mazāk ekonomiskā, bet arī sociālā un kultūras kapitāla. Tas ir, mazāk sakaru, zemāka izglītība un zemākas iespējas veidot savu dzīvi pa sociālajām kāpnēm, pamatojoties uz šo kapitālu. Cita starpā nabadzība bērnībā dod cilvēkam mazāku toleranci pret risku un līdz ar to mazāku iespēju, ka viņš nodarbosies ar uzņēmējdarbību — un tas joprojām ir veids, kā izlauzties cilvēkos».

Kas no tā izriet? «Neoliberālis teiktu, viņi saka, nabadzība vienmēr ir bijusi un būs, un tā nav mūsu problēma, jo tas, kurš vēlas, vienmēr tiks galā,» saka Procevska. — Es nepiekrītu šim viedoklim. Īpaši tik mazā sabiedrībā kā Latvija nevaram atļauties neattīstīt nabadzīgo cilvēku talantus. Pēc sociāldemokrātu tradīcijām tā būtu valsts iejaukšanās uzsākšana. Tie ir zināmi. Pirmkārt, jūs varat vienkārši dot naudu nabadzīgajiem cilvēkiem. Ir tāda iejaukšanās, ko sauc par «pabalstiem». Par šo tēmu Latvijā runā daudz mazāk, nekā tas skar mūs. Kā liecina starptautiskie pētījumi Latvijā, nabadzības riskam pakļauti 25% iedzīvotāju. Tagad šie cilvēki var savilkt galus kopā, bet tad automašīna sabojājas un viņi nevar to salabot. Vai arī viņi nevar atļauties izārstēt zobu. Un tas ir ļoti slikti sabiedrībai».

Vēl vienu lielu intervenci, pēc pētnieces domām, valstij būtu jāveic izglītības jomā. «Pēckara Eiropā valsts izglītība, sākot ar bērnudārzu, bija līdzeklis, lai mazinātu nevienlīdzību sabiedrībā, izlīdzinātu izcelsmes atšķirības,» viņa skaidro. — Jo, ja visi iet vienādos bērnudārzos un skolās, tad tie, kas nāk no zemākajiem slāņiem, tiek uzvilkti uz vispārējo līmeni. Latvijā de facto tā nenotiek: turīgi cilvēki savus bērnus sūta privātajos bērnudārzos un skolās un pēc tam sūta mācīties uz ārzemēm.

Vēl viens būtisks situāciju ietekmējošs faktors ir migrācija. Olga Procevska atgādina Latvijas Universitātes profesora Mihaila Hazana pētījumu, saskaņā ar kuru uzreiz pēc 2008. gada krīzes «jostu savilkšanas politikas» rezultātā Latviju pameta aptuveni 200 -300 tūkstoši cilvēku. Latvijai tas ir milzīgs rādītājs, un, pēc Procevskas teiktā, šo skaitlisko zaudējumu var reizināt ar riska tolerances koeficientu — jo zināms, jo augstāks tas ir, jo vairāk indivīdam ir nosliece uz migrāciju.

«Var pieņemt, ka aizbraukušie patiešām ir uzņēmīgāki cilvēki nekā vidusmēra iedzīvotājs,» saka pētnieks. — Tas palielina šāda veida migrācijas negatīvo ekonomisko ietekmi. Mūsu pētījums liecina, ka sekas būs pamanāmas pēc paaudzes. Nabadzībai ir noteikta viskozitāte. Tam vajadzētu būt Latvijas politiskās dienaskārtības jautājumam numur viens. Taču šeit tiek apspriesti citi jautājumi».

Šķelšanās pēc NATO līnijas

Pētījums sastāv no trim daļām. Pirmajā aplūkoti Latvijai tradicionāli jautājumi: iedzīvotāju attieksme pret valsts dalību starptautiskajās organizācijās, notikumi Ukrainā, balsošana pēdējās vēlēšanās. Otrais ir veltīts izvirzītajai tēmai: riska tolerance. Tad pētnieki noskaidroja šī rādītāja korelāciju ar atbildēm uz aktuālās dienaskārtības jautājumiem.

Tādējādi 75 procenti aptaujāto ir apmierināti ar Latvijas dalību ES: 38 procenti pilnībā, 37 procenti — gandrīz. Neapmierināti ir 18 procenti: daļēji 13 procenti, pilnībā — pieci procenti.

Apmierināto latviešu, kā ierasts, ir vairāk nekā krievvalodīgo, taču pat pēdējo vidū visās trijās grupās eirooptimistu ir vairāk nekā eiroskeptiķu. Būtiskas atšķirības ir šādas. Latvijas iedzīvotāju vidū, kuri nevēlas riskēt, visvairāk bezierunu dalības ES atbalstītāju ir: 54 procenti (41% riska piekritēju vidū un 45% «pārējo» vidū). Uzmanība tiek vērsta uz to, ka lielākais eiroskeptiķu īpatsvars (pret un drīzāk pret) ir starp krievvalodīgajiem, kuri nevēlas riskēt — 31%, no riska izvairāmajiem 26% un «citiem» 27%.

Attieksme pret NATO demonstrē sabiedrības šķelšanos. Ja ar Latvijas dalību blokā apmierināti ir tikai 41 procents krievvalodīgo, tad latviešu vidū tie ir 86 procenti. «Kopumā ir zināms, ka atbalsts NATO (un ES) Latvijas sabiedrībā kopš pagājušā gada februāra ir dramatiski audzis, tostarp krievvalodīgo vidū, bet ne tik lielā mērā kā latviešu vidū,» atgādina Olga Procevska.

Viņa atzīmē arī paradoksālu situāciju: starp krievvalodīgajiem, kas izvairās no riska, nav gandrīz nekāda atbalsta NATO (16 procenti ar 19 procentiem un 20% attiecīgi starp riska piekritējiem un «citiem»), savukārt starp latviešiem no šīs pašas alianses stingrās līnijas atbalstītāju grupas maksimālais skaits ir 63 procenti ar 49 procentiem riska piekritēju vidū un 56 procenti starp «citiem». Šis skaitlis ir ievērojami lielāks nekā kopējais iedzīvotāju skaits.

«Tomēr ir svarīgi saprast, ka dažkārt šie rezultāti korelē nevis ar riska toleranci kā tādu, bet gan ar faktoriem, kas to nosaka: bagātību un vecumu,» skaidro pētnieks. Un mēs nevaram īsti izveidot cēloņsakarību. Principā spekulācijas šajā jomā zināmā mērā attaisno fakts, ka NATO ir kolektīvās aizsardzības organizācija, un, ja tu izvairies no riska, ir loģiski to atbalstīt».

Interesanti ir salīdzināt šos skaitļus ar datiem, kas iegūti pirms vairāk nekā diviem gadiem. 2020. gadā interneta žurnāls «Spektrs» kopā ar Tirgus un sabiedriskās domas pētījumu centru SKDS, pateicoties Nīderlandes vēstniecības un Zviedrijas vēstniecības Latvijā atbalstam, veica socioloģisko aptauju, kas parādīja, ka lielākā daļa krievvalodīgo Latvijas iedzīvotāju — 73% — ir eiropeiski noskaņoti. Tolaik 70% krievvalodīgo Latvijas iedzīvotāju bija apmierināti ar Latvijas dalību ES  (šobrīd šis īpatsvars ir samazinājies līdz 65%), savukārt ar dalību NATO bija apmierināti tikai 32% aptaujāto (līdz 2023. gadam šī daļa pieauga par 9 procentpunktiem, sasniedzot 41%).

Līdzīgi kā citās valstīs, arī Latvijā «riska» cilvēki biežāk atbalsta jaunas partijas, kas tikko iekļuvušas politiskajā arēnā. Nevēlēšanās riskēt mēdz balsot par tradicionālajām partijām. Šī tendence ir visievērojamākā divos aspektos. Pirmkārt, krieviski runājošie «riska piekritēji» no jaunās, atklāti populistiskās Alekseja Rosļikova partijas «Stabilitāte» dod priekšroku ievērojami biežāk (25 procenti) nekā sabiedrībā kopumā (seši procenti) un ievērojami biežāk nekā citas «krievu» grupas (17 procenti izvairās no riska, 13 procenti «citi»). Par Rosļikovu nobalsojuši trīs procenti Latvijas iedzīvotāju, liecina aptauja. Otrkārt, vislielākais atbalsts Nacionālajai apvienībai ir starp latviešiem, kuri izvairās no riska — 15 procenti pret deviņiem procentiem abās pārējās grupās. Tāpat piebilstam, ka riskēt nevēlīgie Latvijas iedzīvotāji vismazāk izvēlējās citu politisko garu garu — Jauno Vienotību: attiecīgi 10 procenti pret 17 procentiem un 18 procentiem riska izvairīgajiem un «citiem». Visbiežāk viņi norādīja, ka vēlēšanās nepiedalījās — 25 procenti pret 20 procentiem un 16 procentiem.

 

---

• Vērtējot Latvijas dalību dažādās organizācijās, 77% riskētāju pozitīvi novērtēja Latvijas dalību ES un 72% — Latvijas dalību NATO. Respondentu, kuri izvairās no riska, vidū 78% pozitīvi vērtēja Latvijas dalību ES un 65% Latvijas dalību NATO. Jāatzīmē, ka, vērtējot Latvijas dalību šajās organizācijās, tie, kuri izvairās no riska, nedaudz biežāk nekā citas grupas bija «pilnīgi apmierināti» ar Latvijas dalību šajās organizācijās.

• Analizējot saistību starp izvēli Saeimas vēlēšanās un attieksmi pret risku, jāsecina, ka riskētāji nedaudz biežāk nekā respondenti kopumā izvēlas partijas, kas Saeimā ievēlētas pirmo reizi (piemēram, «Stabilitātei», «Progresīvie», «Latvija pirmajā vietā»). Savukārt respondenti, kuri izvairās no riska, nedaudz biežāk nekā caurmērā izvēlas NA. Jāpiebilst, ka tie, kuri izvairās no riska, nedaudz biežāk nekā riskētāji norādīja, ka balsojuši par «Jaunā Vienotība», NA, «Saskaņa» un «Latvijas Krievu savienība». Interesanti atzīmēt, ka krievvalodīgie riskētāji ievērojami biežāk nekā citas grupas izvēlējās partiju «Stabilitātei», savukārt
krievvalodīgie respondenti, kuri izvairās no riska, biežāk balsoja par «Saskaņa» un «Latvijas Krievu savienība».

- Latvijas iedzīvotāju riska tolerance un attieksme pret aktuālajiem notikumiem / Spektr. Press / SKDS

---

Attieksmi pret Putinu neietekmē vēlme riskēt

Attieksmi pret Putinu un konfliktu Ukrainā, kā norāda Procevska, paredzami neietekmē riska tolerances faktors. Svarīgākā ir respondentu dzimtā valoda. «Mums bija vairāki jautājumi,» skaidro pētniece. — Pirmkārt, mēs jautājām, kā cilvēki piekrīt noteiktiem naratīviem. Vai Krievija izdarīja agresijas aktu vai aizstāvēja savas likumīgās intereses Ukrainā? Par agresiju iestājās 85 procenti latviešu un 34 procenti krievvalodīgo. Interešu aizsardzības versijas atbalstītāji latviešu vidū ir 6%, krievvalodīgo vidū — 38%.

«Taču šeit jāņem vērā, ka 28 procenti krievvalodīgo izvairījās atbildēt uz šo jautājumu,» uzsver Procevska. — Var pieņemt, ka viņi nevēlējās demonstrēt sabiedrībā neatbalstītus uzskatus. Tie, visticamāk, ir cilvēki no sērijas «ne viss ir tik vienkārši». Tāpat kā iepriekš, krievvalodīgās sabiedrības daļas attieksme pret karu mums nav zināma. Tomēr pat latviešu vidū 10 procenti atteicās atbildēt. Tas ir daudz. Mēs nezinām, kā viņi atdalās. Šeit ir vēl lielāka iespēja, ka viņi savu iespējamo atbildi uzskatīja par nepieņemamu un noklusēja. Dažiem cilvēkiem patiešām nav viedokļa, bet jebkurā aptaujā parasti ir trīs līdz pieci procenti no tiem.

Papildus valodai vecums nepārprotami ietekmē atbilžu sadalījumu. 18−30 gadus vecu cilvēku grupā, kas šo notikumu atzīst par agresiju, 74 procenti, bet vecumā virs 50 gadiem — 58 procenti.

Atbildes korelē arī ar respondentu ienākumiem. Nabadzīgie cilvēki retāk nekā citi izsakās par labu agresijas aktam (50 procenti), vidusšķira un augstāk — 74 procentos gadījumu. «Iespējams, cilvēki ar zemiem ienākumiem šo naratīvu uztver kā valsts oficiālo nostāju un tāpēc principā ir pret to,» ierosina pētnieks. — Ja nabadzīgo latviešu vidū par agresijas aktu runā 74%, turīgo vidū jau 92%. Starp krievvalodīgajiem ir arī šādas «kāpnes»: nabagie atpazīst agresijas aktu 24% gadījumu, turīgie — 48% gadījumu.

«Mūsu sabiedrības antielītiskais potenciāls ir augsts,» saka Protsevska. — Cilvēku uzskati ir ļoti atkarīgi no tā, kur viņi atrodas sociāli ekonomiskajā hierarhijā. Un tas ir vēl viens iemesls, lai cīnītos pret nabadzību. Iespējams, «piektā kolonna» veidojas ne tur, kur to parasti meklējam, un kļūst par to citu iemeslu dēļ: nevis tāpēc, ka viņi ir krievi, bet tāpēc, ka viņi ir nabagi. Šie cilvēki vienkārši nejūt principiālu saikni ar valsti, jo neredz no tās atbalstu».

Otrs jautājums, kas attiecās uz Ukrainu, skanēja šādi: «Ko atbalsta jūsu radinieki un draugi?» Šeit pētnieki vienkāršības labad izmantoja frāzi «Ukrainas vadība» un «Krievijas vadība». 40 procenti aptaujāto kopumā atbildēja, ka visi viņu vidē atbalsta Ukrainu. Vēl 19 procenti — ka Ukrainu atbalsta vairākums viņu lokā. Proti, kopumā 59 procenti aptaujāto dzīvo proukrainiskos informācijas «burbuļos». Visi vai gandrīz visi apkārtējie cilvēki atbalsta Krievijas vadību tikai četros procentos aptaujāto. Un vēl seši procenti — «atbalsta Krieviju vairāk», tas ir, tikai 10 procenti dzīvo prokrieviskos «burbuļos».

Vēl 15 procentiem aptaujas dalībnieku ir tikpat daudz draugu un radinieku, kuri atbalsta abas puses. «Krievu valodā runājošo vidū ir 25 procenti, nez, kā attīstās šīs komunikācijas aprindas,» jautā Olga Procevska. Vēl 27 procenti atteicās atbildēt. Tādējādi krievvalodīgie ir sadalīti vairākos vienāda lieluma blokos un, acīmredzot, viņi spēj uzturēt attiecības savā lokā neatkarīgi no viņu uzskatiem. Tas nav raksturīgi latviešiem, kuri ir vienotāki: 84 procentiem aptaujāto iekšējais loks vairāk vai vairāk atbalsta Ukrainas vadību. «No citiem pētījumiem zinām, ka latvieši principā vairāk komunicē ar citiem latviešiem, savukārt krievvalodīgajiem kā minoritātei vienkārši biežāk jāsazinās jauktās kopienās,» šo rezultātu komentē pētniece.

Arī ienākumu ziņā ir korelācija. Jo turīgāki respondenti, jo vairāk viņu lokā cilvēku, kas atbalsta tikai Ukrainu. Vai nabagi nostājas Krievijas varas iestāžu pusē? Nē, vislielākā korelācija ar bagātības līmeni izpaužas grupā «grūti pateikt». Trūcīgo vidū no atbildes izvairās 24% aptaujāto, turīgo vidū — 10%. «Kopumā visos šajos «militārajos» jautājumos mēs redzam lielu cilvēku grupu, kas izvairās atbildēt, un tieši šajā grupā ir visinteresantākie rezultāti,» uzsver Olga Procevska. — Ja salīdzinām pa reģioniem, tad Latgalē ir vislielākais izvairīgo skaits — 28 procenti ar vidēji 16 procentiem».

Var pieņemt, pētniece apgalvo, ka runa ir par cilvēkiem, kuri nevēlas paust savu viedokli savas publiskās nepieņemamības dēļ: «Burtiski nabadzīgie krievvalodīgie latgaļi sēž un slēpj savu viedokli par sensitīviem jautājumiem, bet balso par Rosļikovu. Viņi pauž savu protestu, nevis anketā paužot viedokli, kas ir pretrunā ar galveno virzienu. Viņi to paturēs pie sevis. Tas ir izvēļu skaistums, ka cilvēks ieiet kabīnē un izdara izvēli, būdams viens pats ar sevi».

---

• Saskaņā ar aptaujas datiem riskētāji, vērtējot notikumus Ukrainā, biežāk (66%, salīdzinājumam, starp tiem, kuri izvairās no riska, — 62%) norādīja, ka «Krievija veica agresijas aktu un uzbruka neatkarīgai valstij, lai saglabātu to savā ietekmes sfērā», un retāk (19%) norādīja, ka «Krievija bija spiesta aizstāvēt savas intereses attiecībā pret NATO un Ukrainā dzīvojošo krievvalodīgo iedzīvotāju intereses» (21% respondentu, kuri izvairās no riska, vidū).

• Saskaņā ar aptaujas datiem 63% riskētāju atzina, ka viņu draugi un radinieki vairāk atbalsta Ukrainas vadības nostāju (salīdzinājumam, to norādīja 58% respondentu, kuri izvairās no riska). To, ka draugi un radinieki vairāk atbalsta Krievijas vadību, vienlīdz bieži minēja gan riskētāji, gan tie, kuri izvairās no riska.

- Latvijas iedzīvotāju riska tolerance un attieksme pret aktuālajiem notikumiem / Spektr. Press / SKDS

---

Krievvalodīgie tēvi un viņu bērni

Lūdzām vairākus aptauju nozares ekspertus komentēt pētījuma rezultātus.

Latvijas Universitātes Sociālo zinātņu fakultātes Sociālo un politisko studiju institūta vadošais pētnieks Juris Rozenvalds atzīmēja pozitīvu tendenci: to skaits, kas pozitīvi vērtē Latvijas iestāšanos NATO, pakāpeniski, bet diezgan skaidri, ir pamazām pieaug. «Līdz šim tika uzskatīts, ka ievērojama daļa krievvalodīgo iedzīvotāju atrodas Krievijas mediju ietekmē, taču šī tendence liecina par pretējo,» saka politologs.

Rozenvalds arī novēroja, ka jaunākā paaudze atšķirībā no vecākajām krievvalodīgajiem sabiedriskajiem medijiem īpaši neuzticas (33 procenti). «Labi, ka viņi joprojām koncentrējas uz Latvijas komercmedijiem krievu valodā (64 procenti), nevis uz krievu (septiņi procenti), saka politologs. — Grūti pateikt, kas ir cēlonis un kas sekas. Varbūt viņi jūt, ka sabiedriskie mediji ir saistīti ar valsti, kurai viņi īpaši neuzticas. Vai tieši otrādi, vai pati valsts mazina uzticību viņiem, reāli turot šos medijus uz «bada diētas» un vienlaikus kratot ar pirkstu žurnālistiem, sakot, ka  meklējiet citu darba vietu, visam jābūt latviešu valodā?».

Arī Latvijas Universitātes Filozofijas un socioloģijas institūta pētnieks, Eiropas politikas analīzes centra eksperts Mārtiņš Kaprāns vērsa uzmanību uz to, ka 60 procenti Latvijas krievvalodīgo informāciju par Latvijā un pasaulē notiekošo saņem no Latvijas krievvalodīgajiem masu medijiem. " Valsts mediju politika pēdējos mēnešos ir vērsta uz satura patēriņa palielināšanu latviešu valodā un latviešu masu mediju krievvalodīgo vidū,» norāda eksperts. — Un aptaujas dati liecina, ka tā lielā mērā ir vēlmju domāšana, vēlmju domāšana. Naiva, populistiska, bet realitātē nesasniedzama stratēģija. Es nesaprotu, kāpēc šis vairākums pēkšņi pārstātu saņemt informāciju krievu valodā».

Savukārt, pēc viņa teiktā, aptaujas dati apvienojumā ar iepriekš publicētiem pētījumiem liecina, ka Latvijas krievvalodīgo vidū ir liela un stabila auditorija (40−45 procenti), ko pēc būtības var saukt par bilingvālu. Šie aptaujātie atzīst, ka informāciju saņem divās valodās ne tikai krievu, bet arī latviešu vai, iespējams, angļu valodā. Un, protams, bilingvālais modelis ir vairāk pārstāvēts jaunākās auditorijas vidū.

Latvijas pētniecības centra Providus direktore Iveta Kažoka kārtējo reizi, pēc viņas teiktā, pārliecinājās, ka Latvijas krievvalodīgie nav viendabīga masa. «Piemēram, interesanti ir tas, ka jaunieši, kas runā krieviski, un tie, kuriem ir lieli ienākumi, ir ievērojami pozitīvāk par NATO nekā vecākās paaudzes un cilvēki ar zemiem ienākumiem,» viņa saka. «Arī kara kontekstā šīs grupas ieņem skaidrāku proukrainisku, nevis prokrievisku pozīciju».

Mārtiņš Kaprans atzīmēja, ka, neskatoties uz abu kopienu acīmredzamo eirooptimismu pret NATO, auditorija šķeļas. Lai gan latviešiem tas ir izteikti pozitīvs, krievvalodīgajiem tas kopumā ir negatīvs. Turklāt krievvalodīgo kopienā arī šajā jautājumā ir acīmredzama polarizācija. Gandrīz puse jauniešu vecumā no 18 līdz 30 gadiem ir pozitīvi noskaņoti pret NATO, bet pārējie, īpaši gados vecāki cilvēki, ir daudz negatīvāki par tās lomu. Nabagie ir negatīvāki nekā turīgie. «Krievu valodā runājošās kopienas šķelšanos ietekmējošie faktori ir vecums un finansiālais stāvoklis,» rezumē pētnieks. «Turklāt pilsonības faktors šeit nav izcelts, bet esmu pārliecināts, ka mēs redzētu vēl lielāku atšķirību starp pilsoņiem un nepilsoņiem».

Atbildot uz jautājumiem par Ukrainu, var novērot arī šo sadrumstaloto sabiedrisko domu krievvalodīgo vidū — atšķirībā no latviešiem ar savu nepārprotamo vienprātību. Krievvalodīgo vidū tikai trešā daļa piekrita apgalvojumam, ka mums Ukrainā ir darīšana ar Krievijas agresiju, stāsta Mārtiņš Kaprans. Un vairāk nekā trešdaļa, 38 procenti aptaujāto, leģitimizē iebrukumu.

«Un turklāt šī jau slavenā, milzīga, patiesībā, daļa, 28 procenti, ir cilvēki, kuri atteicās atbildēt vai kuriem «grūti pateikt», saka Eiropas politikas analīzes centra eksperts. — Viņu skaits [kara] gadā paliek aptuveni tāds pats. Kāpēc? Var pieņemt, ka daži joprojām nesaprot notikušo. Citi, iespējams, nevēlas ieņemt skaidru pozīciju, jo tas liks uzņemties kādu simbolisku atbildību pret citiem krievvalodīgajiem».

Līdz ar to Latvijā, secina Mārtiņš Kaprāns, saglabājas pretrunīga situācija: kopumā sabiedrībā tiek saglabāts viens viedoklis — par Krievijas agresiju — un krievvalodīgo vidū, īpaši, ja dzīvo tik izteikti rusofoniskās vietās kā Rīga vai Latgale, tas var dominēt, gluži pretēji, priekšstats, ka Krievija bija «spiesta» uzbrukt: «Divi dažādi konkurējoši un dažādos nozīmes līmeņos. Tāpēc cilvēks dod priekšroku neieņemt pozīciju. Ir svarīgi saprast, ka šī sadrumstalotība attiecībā uz Ukrainu saglabājas visu gadu. Mēs varam sadalīt krievvalodīgo kopienu trīs daļās. Un arī šeit mēs redzam paaudžu šķelšanos. Iespējams, ka šajos datos skaidri izpaudās šī parādība, ko, iespējams, redzējāt Vladislava Tokalova filmā «Viss būs labi».

Krievvalodīgo sadrumstalotība manāma arī atbildēs uz jautājumu par atbalstu vienas vai otras konflikta puses vadībai: Ukrainas vadību atbalsta 25 procenti, Krievijas vadību atbalsta 22 procenti, bet 27 procenti (tā ir lielākā daļa) ir grūti pateikt kaut ko konkrētu. «Bet visinteresantākā grupa ir ceturtā,» saka pētnieks: «Ceturtā daļa aptaujāto vismaz latviešu vidū rada neizpratni, jo piekrīt abām pusēm. Tas ir pretrunā formālās loģikas likumiem. Es domāju, ka tā patiesībā ir viņu pozīcija: viņi ir gatavi vienlaikus saprast gan Zelenski, gan Putinu.

Ko tas nozīmē viņu ikdienas uzvedībā un praksē, jautā Mārtiņš Kaprāns: «Vai tajā pašā laikā cilvēkiem ir žēl Krievijas agresorus, kas mirst Ukrainā, un ukraiņu upurus, kurus šie krievi nogalina? Mēs, protams, runājam par situācijas attieksmi un identifikāciju. Kas ir šie cilvēki? Tas nav raksturīgi pārsvarā latgaliešiem vai pārsvarā nabadzīgajiem krievvalodīgajiem. Nedaudz biežāk nekā vidēji ši nenoteiktā nostāja ir raksturīga vecākajai paaudzei. Bet kopumā šai grupai nav nekādu sociāli demogrāfisko marķieru».

Juris Rozenvalds, gluži pretēji, atzīmē, ka kopš pēdējām zināmajām aptaujām ir samazinājies to respondentu skaits, kuri izvēlas atbildi «nezinu», un pieaudzis izlēmušo skaits, un diemžēl abās pusēs.

Krievvalodīgo politiskās preferences

Mārtiņš Kaprāns atzīmē, ka 35 procenti krievvalodīgo atbalsta mērenos politiskos spēkus, kuru vidū ir ne tikai nomināli krievvalodīgās partijas, bet arī «Zaļo un zemnieku savienība», «Progresīvie», «Latvija pirmajā vietā» un «Saskaņa». Radikālā, pēc viņa vārdiem, flangā ir «Stabilitāte!» un Latvijas Krievu savienība, kas kopā savāca 20 procentus atbalsta.

Par nekrieviskām partijām uzskatītās «SZK», «Progresīvie» un «Latvija pirmajā vietā» kopā savāca 23 procentus krievvalodīgo balsu. Tas ir nopietns rezultāts, ņemot vērā, ka Latvijas Krievu savienība guva tikai sešus procentus. «Šeit pirmo reizi saņēmām statistiski pamatotu apstiprinājumu, ka iepriekš par «Saskaņu» balsojušo cilvēku izvēli ietekmēja tas, ka partija ieņēma nepietiekami skaidru nostāju gan krievu skolu jautājumā, gan pieminekļa jautājumā,» atzīmē Kaprāns. — Bet interesanti arī tas, ka izteikumi par skolām un pieminekli nebija īpaši aktuāli gados jauniem aptaujātajiem. Un tas ir vēl viens iemesls runāt par paaudžu šķelšanos».

Un te Kaprānam oponē Rozenvalds, kurš redzēja, ka, neskatoties uz «Progresīvo» un «SZK» panākumiem krievvalodīgo vidū, tiek saglabāta etniski orientēta partiju sistēma. Rozenvaldu pārsteidza aptuveni 30 procenti krievvalodīgo vēlētāju, kuri teica, ka nekad nav balsojuši par «Saskaņu». «Tas ir pretrunā ar iepriekšējo situāciju, kad «Saskaņa» bija sava veida «lietussargs» krievvalodīgajam vēlētājam,» viņš atzīmē. «No otras puses, nav pārsteidzoši, ka daudzi krievvalodīgie vēlētāji pagājušajās vēlēšanās nebalsoja par «Saskaņu», jo partija viņiem «šķita garlaicīga».

Pārmaiņu rosinātāji universitātē nav studējuši

Mārtiņš Kaprāns pateicās autoriem par datiem par aptaujāto ienākumiem. «Mēs parasti uzskatām, ka šis jautājums nav svarīgs: cik lielā mērā nevienlīdzība Latvijā pastāv tieši etniskā kontekstā,» viņš saka. — Šeit, protams, ir runa par subjektīvo finansiālās labklājības uztveri, nevis par objektīviem datiem. Aptaujas rezultāti liecina, ka etnolingvistiski pamatota sociāli ekonomiskā segregācija Latvijā nepastāv.

Sociologs atzīmēja, ka trūcīgo segmentā (tie ir pirmie divi līmeņi) krievu ir par sešiem procentiem vairāk nekā latviešu, taču viņš uzskata, ka šis rādītājs ir tuvu statistiskai kļūdai. Ceturtā daļa krievvalodīgo respondentu uzskata sevi par nabadzīgiem, bet daudz vairāk, patiesībā trīs ceturtdaļas no viņiem sevi klasificēja kā vidusšķiru vai turīgus. Kaprāns no tā secina, ka no Krievijas izplatītie un uz krievvalodīgajiem vērstie naratīvi par Latviju kā neizdevušos valsti, šķiet, nedarbojas.

Tomēr viņš atzīmēja arī mazāk pozitīvu tendenci: šķiet, ka Latvijas jaunieši jūtas veiksmīgāki nekā vecāki, jo viņi daudz retāk nekā vecākie sevi klasificē kā nabagus. Krievvalodīgajā vidē tas nav tik raksturīgi. 

Abu kopienu pārstāvji līdzīgi reaģē uz jautājumu par finansiālo situāciju bērnībā. No latviešiem, kas atrodas pēdējās divās grupās, 10 procenti, spriežot pēc viņu atbildēm, gadu gaitā ir uzlabojušies — tas ir, bērnībā viņiem bija mazāk labklājības nekā tagad. No krievvalodīgajiem Mārtiņš Kaprans tik pozitīvu dinamiku nemanīja. Viņš atgādināja, ka tas ir subjektīvs vērtējums: «Latviešu vidū ir izplatīts viedoklis, ka kopš bērnības ekonomiskā situācija valstī ir uzlabojusies, bet krievu vidū ne. Vismazāk to atbalsta krievvalodīgie, kas vecāki par 55 gadiem. Es nedomāju, ka runa ir par objektīvu labklājību. Grūti iedomāties, ka viņi vēlīnā Padomju Savienībā dzīvoja bagātāki nekā tagad. Drīzāk runa ir par sociālo statusu, ko viņi uzskata, ka ir zaudējuši».

Filozofs, publicists, Latvijas Universitātes asociētais profesors un vadošais pētnieks, interneta žurnāla Satori redaktors Igors Gubenko bija vienīgais no komentētājiem, kurš izvērtēja Latvijas iedzīvotāju riska tolerances pētījuma datus. «Tās ļoti sociāli demogrāfiskā aina ir interesanta,» viņš saka. «Mēs neredzam būtisku atšķirību starp krievvalodīgajiem un latviešiem, izņemot Vidzemi, kur 34 procenti krievvalodīgo pieder pie riska nevēlīgo iedzīvotāju grupas».

Nevienā citā ģeogrāfiskajā reģionā starp krievvalodīgajiem nav tik liels to cilvēku īpatsvars, kuri izvairās no riska. Kāds ir iemesls, jautā Igors Gubenko: «Vidzeme ir reģions, kurā krievvalodīgie iedzīvotāji ir mazākumā. Šis ir valodas ziņā latviskākais reģions valstī. Iespējams, mēs runājam par konformismu, kas rada iniciatīvas trūkumu, gatavību radikālām pārmaiņām. Šī kvalitāte veicina konservatīvu pieeju dzīves izvēlē.

Gubenko atzīst, ka bija neizpratnē par pētījuma pirmo daļu, kas bija veltīta aktuālo notikumu izvērtēšanai. «Tur skaidri redzams, ka augstākā izglītība ir nozīmīgākais faktors kritiskās domāšanas, medijpratības klātbūtnei respondentu vidū,» atzīmē eksperte. — Visās trijās grupās, kas raksturo attieksmi pret risku, visaugstākais ir to iedzīvotāju īpatsvars, kuri ir pabeiguši tikai vidusskolu, un tas atspoguļo reālo proporciju iedzīvotāju vidū. Bet krievvalodīgo segmentā skaidri redzams, ka starp cilvēkiem ar vidējo izglītību ir 72 procenti, kas vēlas riskēt — ievērojami vairāk nekā pārējās divās riska attieksmju grupās (62 procenti riska izvairītāju un 49 procenti «citu»)».

Igors Gubenko šo aspektu aplūko no vēlētāju izvēles viedokļa. Kopumā Latvijas iedzīvotāji izrāda zemu vēlmi riskēt, un šajā sakarā ir interesanti aplūkot faktu, ka jau vairāk nekā 10 gadus pie varas valstī ir viens un tas pats politiskais spēks, kas atrodas koalīcijas centrā. Krievvalodīgo ar vidējo izglītību pārsvars «riska» cilvēku vidū noved pie to partiju popularitātes, kuru noskaņojumu var paust ar devīzi «Nost ar eliti!», argumentē Igors Gubenko. Patiešām, viņš atzīmē, parlamentā redzam jaunus populistiskus politiskos spēkus. Krievvalodīgie balso par «Stabilitāti!» nevis tāpēc, ka no skatuves aizgāja «Sskaņa» un neviens cits, bet gan tāpēc, ka šī partija atspoguļo viņu centienus, pārliecināts interneta žurnāla «Satori» redaktors. Par «Stabilitāti» balsoja 25 procenti krievvalodīgo, kas nevēlas riskēt, proti, lielākā daļa!