‘Melnā kaste’. Kādēļ gandrīz trešdaļa krievvalodīgo Latvijā neatklāj savu viedokli, divas trešdaļas ignorē oficiālos medijus, bet nabadzīgie neprotestē?

Šo publikāciju var lasīt RUS un ENG valodā

Žurnāls “Spektr” sadarbībā ar neatkarīgo socioloģi Olgu Procevsku un tirgus un sabiedriskās domas pētījumu centru SKDS veicis pētījumu “Latvijas iedzīvotāju riska tolerance un attieksme pret aktuālajiem notikumiem”.

Pētījums notika ar Nīderlandes vēstniecības un Kanādas vēstniecības Latvijā atbalstu. Par pētījuma rezultātiem aizvadīta diskusija, kurā piedalījās Latvijas akadēmiskās pasaules pārstāvji – sociologi, antropologi un filozofi. Diskusijas dalībniekus visvairāk interesēja, ko patiesībā domā trešdaļa krievvalodīgo, kas atteicās atbildēt uz sāpīgajiem jautājumiem par vainu un atbildību. 

Pētījuma pamatā bija divas valsts mēroga aptaujas Latvijā 2023. gada martā – klātienē dzīvesvietās  (1020 respondenti) un tiešsaistē (1231 respondents) – ar reprezentatīvu (proti, pilnu) izlasi vecumā no 18 līdz 75 gadiem. No visiem aptaujātajiem 1191 respondentam dzimtā valoda ir latviešu, vēl 1039 ir krievvalodīgie (ģimenē saziņa notiek krievu valodā). Pētījuma autoru mērķis bija, pirmkārt, noskaidrot, kā mainījusies Latvijas iedzīvotāju attieksme pret aktuālajiem notikumiem valstī, it īpaši pret karu Ukrainā. Otrkārt, tika mērīta Latvijas iedzīvotāju gatavība riskēt, pētīts, kā tā veidojas un ko ietekmē. Sākotnējā hipotēze bija plaši izplatīts uzskats, ka krievvalodīgie salīdzinājumā ar latviešiem daudz aktīvāk un veiksmīgāk darbojas biznesā, iespējams, ierobežoto valsts dienesta iespēju dēļ. Praktiskajā pētījumā izrādījās, ka šis krievvalodīgajā vidē izplatītais mīts neapstiprinās.

Galvenie secinājumi

Diskusijā pēc pētījuma Olga Procevska uzskaitīja galvenos secinājumus. Izrādās, ka krievvalodīgie Latvijas iedzīvotāji informāciju galvenokārt iegūst sociālajos tīklos un Latvijas komercmedijos krievu valodā. Viņi, it īpaši jaunieši, joprojām vēlas saņemt informāciju krievu valodā, taču ir skeptiski par medijiem, kurus kontrolē Krievijas valdība. Interesanti, ka sirdij tuvi nav arī Latvijas sabiedriskie mediji krievu valodā. 

Latvieši atbalsta NATO un ES, savukārt krievvalodīgie pret šīm savienībām ir skeptiskāki. Izteiktāks eirooptimisms ir gados jaunākiem izglītotiem latviešiem, kas nevēlas riskēt. Attieksmi pret minētajām organizācijām būtiski ietekmē ienākumu līmenis: jo turīgāki, jo lielāks atbalsts. Tas īpaši novērots krievvalodīgo respondentu grupā.

Interesanti šos datus salīdzināt ar situāciju pirms vairāk nekā diviem gadiem. 2020. gadā tiešsaistes žurnāls “Spektr” un SKDS ar Nīderlandes vēstniecības un Zviedrijas vēstniecības Latvijā atbalstu veica socioloģisko pētījumu, kura rezultāti parādīja – vairākums krievvalodīgo Latvijas iedzīvotāju (73%) atbilstoši saviem uzskatiem ir eiropieši un tā sevi arī uztver. Toreiz Latvijas dalība ES apmierināja 70% aptaujāto krievvalodīgo iedzīvotāju valstī (pašlaik šis rādītājs ir krities līdz 65%), savukārt ar dalību NATO toreiz apmierināti bija tikai 32% aptaujāto (2023. gadā rādītājs audzis par deviņiem procentpunktiem līdz 41%). 

Pētnieki beidzot guvuši pamatotu apstiprinājumu plaši izplatītajam viedoklim, ka “Vienotība” pēdējās Saeimas vēlēšanās zaudējusi nepietiekami prokrieviskas nostājas dēļ. Galvenokārt tādēļ, ka nenosargāja krievu skolas un neaizstāvēja pieminekli Uzvaras parkā. 

Runājot par iedzīvotāju attieksmi pret karu Ukrainā, svarīgākais atklājums ir tas, ka krievvalodīgie vēlas slēpt savu attieksmi. To respondentu, kas atteicās atbildēt, ir ievērojami vairāk nekā parasti. Turklāt to cilvēku skaits, kas savu viedokli neatklāj, krasi atšķiras latviešu un krievvalodīgo grupās. 28% krievvalodīgo bija “grūti pateikt”, vai notikumi Ukrainā ir Krievijas agresijas akts, vai arī Krievija spiesta aizstāvēt savas intereses tur.

Tāpat pētījumā noskaidrots, ka latviešiem sociālie “burbuļi” ir viendabīgāki nekā krievvalodīgajiem. Daudzi respondenti, kuriem ģimenē saziņa notiek krievu valodā, atklāja, ka viņu radinieku un draugu lokā vienlīdz liels cilvēku skaits atbalsta abas karā iesaistītās puses.

Gatavība riskēt

Pētījuma otra daļa bija riska tolerances mērīšana, ar to domājot noslieci uz riskantiem lēmumiem (piemēram, finansēs, biznesā, politikā, bet ne tikai). Apkopojot aptaujas rezultātus, dalībnieki tika sadalīti trīs grupās: “riska”, “izvairās no riska” un “citi”. Izrādījās, ka riska tolerance ir ļoti atkarīga no ģimenes vides. Trūcīgie ir mazāk gatavi riskēt nekā turīgākie. Starp trūcīgiem latviešiem tie ir 10%. No trūcīgajiem krievvalodīgajiem – astoņi procenti.

Latvijas iedzīvotāju riska tolerance un attieksme pret aktuālajiem notikumiem / Spektr. Press / SKDS. 

Zemā riska tolerance (t.i., nevēlēšanās pieņemt riskantus lēmumus) negatīvi ietekmē uzņēmējdarbības aktivitāti. Izrādās, visaugstākā aktivitāte ir starp latviešu valodā runājošiem valsts iedzīvotājiem, kas ir gatavi riskēt, – vislielākais uzņēmēju un pašnodarbināto īpatsvars (15%) tika konstatēts starp latviešiem, kas gatavi riskēt. 

“Riskētājiem” lielākoties ienākumi ir augstāki nekā tiem, kas no riska izvairās. Starp piesardzīgajiem ir manāmi vairāk to, kas nākuši no nabadzīgām ģimenēm. Kā skaidroja Procevska, tendence rāda – kas dzimuši nabagi, tādi arī paliek. “Riskētāji” biežāk balso par jaunām politiskajām partijām. Krievvalodīgie “riskētāji” palīdzēja populistu partijai “Stabilitāte!” iekļūt Saeimā. Pētnieci pārsteidzis, ka krievvalodīgie, kas izvairās no riska, ar lielu varbūtību atbalsta Krieviju karā ar Ukrainu – 42% pret 38% krievvalodīgo “riskētāju”.  Starp latviešiem, kas nav gatavi uzņemties risku, šī tendence ir pretēja.

Dažādi skatpunkti

Pētījuma līdzautore, SKDS sociālo un politisko pētījumu nodaļas vadītāja Ieva Strode, diskusijā atklāja, ka priecājas par iespēju aplūkot krievvalodīgo mazākumtautību no neierasta rakursa. “Izglītība, ienākumi, valoda un reģions ir ierasti kritēriji iedzīvotāju, jo īpaši krievvalodīgo, analīzei,” sacīja pētniece. “Reizēm viņi šķiet kā vienota, homogēna grupa, “visi krievi vienādi”. Protams, ka viņi ir atšķirīgi, un gribētos izpētīt vairāk, ņemot vērā dzīvesveidu,  tendences, piemēram, ekoloģisko kustību, politisko darbību. Vai, piemēram, riska toleranci.” 

Latvijas Universitātes Antropoloģijas studiju nodaļas vadītāja Aivita Putniņa pauda izbrīnu par to, ka pētījuma autori apvienojuši riska uzņemšanos un uzņēmējdarbību ar etnolingvistisko faktoru. “Man šie faktori nešķiet savstarpēji atkarīgi,” sacīja Putniņa. “Taču attieksmi pret risku un uzņēmējdarbības aktivitāti atšķirībā no politiskajām kaislībām būtiski ietekmē dzimums. Mēs vēlētos te aplūkot dzimumu, nevis etnisko dalījumu.” Tajā pašā laikā jāpiebilst, ka pētījuma rezultātos pietiekami skaidri saskatāma saikne starp gatavību riskēt un uzņēmējdarbību. 

Antropoloģe kā piemēru min to, ka Latvijā proporcionāli maz sieviešu ir ne tikai parlamentā, bet starp lēmumu pieņēmējiem vispār: “Arī riska uztveres ziņā Latvija ir tradicionāli vīrišķīga sabiedrība. Pie mums ir vīriešu kultūra, bet vīrišķība asociējas ar lielu gatavību iet uz risku.” Saskaņā ar Putniņas teikto arī šis pētījums parāda, ka riska izpratne, nabadzība, kaitīgi ieradumi un atkarības nav vienvirziena procesi. Riska izpratne ne vienmēr ved pie uzņēmējdarbības, reizēm arī pie kaitīgiem ieradumiem.  Kaut daudziem uzņēmējiem izdodas savu riska atkarību pārvērst biznesā – to, piemēram, var novērot fondu biržā. Citiem vārdiem – nosliece uz riskantiem lēmumiem pati par sevi nenozīmē personības attīstību kā biznesmenim vai uzņēmējam. Tomēr pētījuma rezultātos var redzēt, ka uzņēmēju īpatsvars starp tiem, kas izrādījuši savu noslieci riskēt, ir augstāks.

Diskusijas dalībnieki sprieda arī par to, kādēļ Latvijā nabadzība neizraisa protestus. Ieva Strode atgādināja sociologiem labi zināmo formulu: “Cilvēki neprotestē, kad viņiem klājas grūti. Viņi to dara, kad viņiem ir resursi protestiem: nauda, iemaņas, atbalsta grupas utt. Runa ir gan par viedokļu paušanu, gan aktīvākām darbībām. Šobrīd cilvēkiem trūkst resursu, tādēļ viņi neprotestē.” 

Filozofs, publicists, docents un Latvijas Universitātes vadošais pētnieks, interneta žurnāla “Satori” redaktors Igors Gubenko klātesošo uzmanību vērsa uz to, ka Latvijā trūcīgajiem, spriežot pēc viņu uzvedības, ir vāja izpratne par savām interesēm un to aizstāvēšanu. “Viņi neatbalsta partijas, kas pārstāv viņu intereses,” precizēja filozofs. “Viņiem nav šķiras apziņas. Tādēļ mums ar mūsu nabadzību nav kreisās politiskās kustības.” 

Latvijas Universitātes Filozofijas un socioloģijas institūta pētnieks, Eiropas politikas analīzes centra eksperts Mārtiņš Kaprāns izcēla, viņaprāt, provokatīvu faktu, kas ir gan acīmredzams, gan Latvijas mediju politikas ignorēts: 60 procenti, faktiski – divas trešdaļas, Latvijas krievvalodīgo informāciju par notikumiem Latvijā un pasaulē gūst no komercmedijiem krievu valodā. Vienlaikus 45% ikdienas mediju patēriņā varētu būt bilingvāli. Divvalodīgo personu īpatsvars Latvijas sabiedrībā aug, un tā ir noturīga tendence. Tas vairāk raksturīgi gados jaunākām personām.

Tiesa, lai gan šis rādītājs korelē ar vecumu, tomēr ne vienmēr ar to skaidrojams, uzskata pētnieks, piemēram, tas ir kāpis pēc Krimas aneksijas. Proti, lai gan cilvēki var lasīt latviešu valodā, viņi izvēlas medijus dzimtajā valodā. “Domāju, ka mums ir liels kārdinājums šos datus skatīt caur neseno Latvijas mediju politikas notikumu prizmu, domājot par satura krievu valodā izņemšanu no sabiedriskajiem medijiem,” saka Kaprāns. “Kā var vērtēt šādu valdības stratēģiju? Pilnīgi noteikti kā ne pārāk izdevīgu visām pusēm.”   

“Runāsim atklāti, tā ir muļķīga stratēģija,” saka Latvijas Universitātes Sociālo zinātņu fakultātes Sociālo un politisko pētījumu institūta vadošais pētnieks Juris Rozenvalds. “Īpaši salīdzinājumā ar mūsu kaimiņiem. Reaģējot uz karu Ukrainā, viņi piešķīra pusotru miljonu krievvalodīgajiem medijiem, savukārt mums [Latvijas kultūras ministrs] Puntuļa kungs krievu žurnālistiem piedāvāja meklēt citu darbu.” 

Rozenvalds nepiekrīt apgalvojumam, ka bilingvāli ir tikai jaunieši. Viņš atgādināja par Tartu Universitātes profesora Martina Ehala 2012. gadā veikto pētījumu par etnolingvistisko grupu savstarpējām attiecībām. Pētījuma rezultāti demonstrēja interesantu tendenci: tolaik divvalodu kultūras vide Lietuvā un Igaunijā bija 17%, savukārt Latvijā – 40%! “Tas ir ne tikai tādēļ, ka krievi mācās latviešu valodu, bet arī tādēļ, ka latvieši izmanto krievvalodīgo kultūras vidi, piemēram, krievu teātris, mediji,” skaidro pētnieks.

Igors Gubenko uzsvēra, ka pētnieki nereti neievēro kultūras patēriņa problēmu. “Mēs nemitīgi runājam par plašsaziņas līdzekļiem, par to, kādā valodā tie ir, bet interesanti, kas notiek ar koncertiem, dažādām izklaidēm, kā tās korelē ar politiskajiem jautājumiem, kas pirmajā acu uzmetienā šķiet absolūti nesaistīti,” sacīja Gubenko.

Par tiem, kas noklusēja

Diskusijas dalībnieku uzmanību īpaši piesaistīja tā krievvalodīgo respondentu grupa, kas atteicās atbildēt uz pašiem sāpīgākajiem jautājumiem par aktuālajiem politiskajiem notikumiem. Šī grupa izrādījās pārāk liela (dažādos jautājumos atbildi “Grūti pateikt” izvēlējās no ceturtdaļas līdz trešdaļai respondentu), lai atbildes neesamību varētu skaidrot ar nostājas neesamību.

28 procenti krievvalodīgo respondentu atturējās no atbildes uz jautājumu par Ukrainas notikumiem – vai tas ir Krievijas agresijas akts vai piespiedu solis. 27% krievvalodīgo bija grūti sniegt konkrētu atbildi uz jautājumu, kuru valsti atbalsta karā – Krieviju vai Ukrainu.

Kā interpretēt šo klusēšanu? Ir liels kārdinājums uzskatīt, ka šīs personas lielākoties ir prokrieviski noskaņotas, taču nevēlas atzīties, jo šāds viedoklis Latvijā tiek publiski nosodīts. Tomēr pētniekiem nav datu, lai šo hipotēzi apstiprinātu.

Mārtiņš Kaprāns uzsvēra, ka nepieciešams interpretēt politiskajos un ģeopolitiskajos jautājumos neizlēmīgo cilvēku grupas, kas nemitīgi parādās no aptaujas uz aptauju. “Pārbaudīju citos sensitīvos jautājumos, piemēram, par NATO. Tas ir ļoti noturīgs modelis, tā nav nejaušība: vienā jautājumā “mēs nezinām”, bet citā mums ir atbilde,” sacīja sociologs. “Es to sauktu par atklātu neizlēmību. Pandēmijas apstākļos mēs runājām par vakcinācijas neizlēmību, tagad varam runāt par vainas sajūtas neizlēmību. To var traktēt no psiholoģijas aspekta, saukt par apjukumu, es tikai norādu tehnisko faktu: šie cilvēki svārstās.” 

“Acīmredzot krievvalodīgie savu viedokli slēpj,” piekrīt Aivita Putniņa. “Vai tas nozīmē, ka viņi, iespējams, atbalsta Krieviju un Putinu, bet par to nerunā? Pieņemts uzskatīt, ka klusēšana ir sekas apjukumam un bailēm, ko it kā izjūt krievvalodīgā sabiedrība. Tomēr, manuprāt, ir arī citi faktori.” 

Atbildi, kā izprast šo situāciju, pētniece lūko Latvijas Pareizticīgo baznīcas nostājā. Putniņa uzsver, ka baznīctēvi pareizticīgajiem ne vienmēr tieši noliedz paust savu nostāju pasaulei. Tomēr Pareizticīgo baznīcas nostāja ir itin interesanta: lai saglabātu vienotību, nenostāties neviena pusē. Šī iemesla dēļ baznīcas vadības pozīcija ir ļoti piesardzīga. 

“Domāju, ka šis vēstījums tiek nodots draudzēm,” sacīja Aivita Putniņa. “Pat ja draudzei ir viedoklis, cilvēkus mudina to nepaust, aicina klusēt, lai neradītu šķelšanos, nesaskaņas. Atteikšanās apspriest kaut kādus jautājumus nāk no abām pusēm, jo pareizticīgo baznīcā ir ļoti daudz etnisko ukraiņu. Tieši tādēļ Latvijas Pareizticīgo baznīca pameta Maskavas patriarhātu. Nostāja pa vidu arī ir nostāja.” 

“Manuprāt, mēs pārāk bieži vienkāršojam, apvienojot divas lietas: attieksmi pret agresiju pret Ukrainu un padomju pieminekļu nojaukšanu,” sacīja Juris Rozenvalds. “Tā nevajag darīt. Nepiekrītu mūsu prezidentam (tobrīd – Egils Levits, red.), kurš sacīja, ka tas, kam ir problēmas ar pieminekļa nojaukšanu (Uzvaras parkā – red.), nav lojāls Latvijai. Domāju, ka viss ir daudz sarežģītāk. Un es teiktu, ka šajā pētījumā redzam, ka krievu ģimenes ir krietni sašķeltas Ukrainas dēļ. Iespējams, tas ir paaudžu plaisas jautājums.” 

Rozenvalds uzskata, ka šīs grupas klusēšanas patieso nozīmi noskaidrot iespējams, radot valsts līmenī sistēmu, kas ļautu ar viņiem vienkārši runāt. “Es gribētu redzēt šos centienus ne tikai no valsts, bet arī sabiedrības,” saka pētnieks. “Ukrainas kara rezultātā mums ir divas kopienas, kas ir vēl sašķeltākas nekā pirms kara sākuma.” 

Ieva Strode klātesošajiem atgādināja joku no padomju laikiem: “Nedomā. Ja domā, nerunā. Ja runā, neraksti. Ja raksti, neparaksti.” Viņa uzskata, ka šobrīd Latvijas sabiedrībā atklāts dialogs ir gandrīz neiespējams: “Gandrīz katrā jūsu dzīves jomā ir “labais” naratīvs un arī “Nerunā!”. Runa ir ne tikai par krievvalodīgajiem. Kovida laikos daudzi Latvijā nejauši attapās “nepareizajā pusē”. Un viņi nevarēja rīkoties. Domāju, ka tā ir liela problēma svārstīgajiem respondentiem, jo ir daudz to, kas atzīst savu prokrievisko nostāju, kaut tas nav galvenais naratīvs. Reizēm man šķiet, ka svārstīgie pat nemelo. Viņi vienkārši par to nedomā. Ja jums nav noformulēts viedoklis par kaut kādām lietām, jūs par tām nedomājat.” 

Igors Gubenko atzīst, ka viņam grūti aptvert, ka cilvēks vai vesela sociālā grupa ilgāk par gadu būtu pastāvīgā apjukumā. Viņš piekrīt, ka apjukums cilvēkiem bija dabisks kognitīvais stāvoklis, sākoties karam, bet ne tagad. “Domāju, ka šie cilvēki ir no sērijas “viss nav tik viennozīmīgi”,” sacīja filozofs. “Un es varu iedomāties, ka tā arī ir patiesā attieksme: ticība tam, ka abas puses kaut ko ir ne tā darījušas un abas atbildīgas par notiekošo. Tomēr, pat neņemot vērā neizlēmīgos, 38% krievvalodīgo Latvijā atklāti atzīst, ka Krievija Ukrainā aizstāvējusi savas intereses. Biju nepatīkami pārsteigts: lielākā krievvalodīgo grupa atbalsta Krieviju.”